Tā nu sanāca, ka nedēļā, kad atsāku pamazām skriet pēc 9 dienu piespiedu atpūtas, piedalījos skriešanas sacensībās. Vienmēr esmu uzskatījis, ka man vienkārši skriešana un cīņa ar laiku nepatīk, bet citas izejas nav, lai sajustu sacensību garšu, konkurenci.

Par godu 2. Pasaules kara notikumiem, Gērnsijā šogad bija lielas svinības visas nedēļas garumā ar dažādiem pasākumiem, no kuriem viens bija Liberation Day Run (9 May). Distances garums 7 jūdzes (1 mile = 1.609344 km), kas ir 11.26 km. Segums – šeit tik ļoti iecienītais asfalts.

Mērķis bija vienkārši noskriet un gūt prieku, kas arī izdevās. Skrējienā piedalījās uz salas un Lielbritānijā labi zināmi skrējēji, kas šo pasākumu padarīja vēl interesantāku. Kā lielākā zvaigzne noteikti jāmin Lee Merien, kurš šogad Londonas maratonā izcīnīja respektablo 12.vietu un laboja Gērnsijas ilggadējo maratona rekordu par vairāk kā 7 min.

Sākumā pabraucu vagoniņā ar vadošo grupu, bet pēc kādām 3 jūdzēm sapratu, ka tas nebūs mans ātrums līdz galam un paliku viens praktiski līdz beigām, kad mani pieķēra vēl 4 skrējēju grupiņa, kas diemžēl arī bija ātrāki finišā. Kopumā secinot, skrējiens bija patīkams, laiks ideāls, kāja nesāpēja un varēja just, ka iepriekšējo nedēļu garie treniņi devuši izturību. Jāsaka, ka solis gan man pārāk augsts, kas ir no skriešanas pa nelīdzenu apvidu un līdz ar to iespējams, ka izdaru lieku darbu, bet tas nav tik būtiski.

Tuvākajā laikā plānoju piedalīties vēl pāris īsos skrējienos līdz 12 km, jo nākošās nedēļas jau plānotas vairāk kā ātrumu attīstošās.

Rezultāti