Pagājušās nedēļas nogali un šīs sākumu pavadīju Madonas rajonā, Sarkaņu pagastā, Biksērē. Biju aizbraucis pie vecākiem.

Vieta ļoti interesanta, jo var uzskatīt, ka tur beidzas Vidzemes augstiene un sākas Lubānas līdzenums. Ciema viena mala atrodas uz kalna, bet otra jau līdzenumā malā, kurā reljefs ir minimāls, jo augsne ir pārpurvota un ne cik tālu atrodas kūdras purvi. Uzkāpjot kalnā pie Biksēres muižas, paveras lielisks skats uz zemieni.

Šajās dienās man bija ieplānoti vairāki treniņi, kuru laikā nolēmu apmeklēt tuvākos mežus, kas bērnībā tika pamatīgi izzināti un izložņāti. Šoreiz, protams, skatījos ar orientierista aci, novērtējot, kā tas apvidus izskatītos uz kartes.

Jāsaka, ka meža tips ir diez gan zaļš un smags. Skriet pa tiem mežiem ir grūti, jo mežā ir ievas, visādi vīteņi un sakrituši koki. Patīkami, ka šajos mežos nav daudz taciņu, kas noteikti apgrūtinātu orientēšanos. Vienā no treniņiem vairāk papētīju mežu, kas pienāk Biksēres muižas parkam. Jau Biksēres muižas parks ar akmeņaino Libes upīti un pamatīgo gravu, reljefu varētu būt interesants. Skrienot augšup pa upīti, mežā konstatēju vēl mazas upītes, kas ar saviem mini kanjoniņiem ietek Libē. Tam visam apkārt smuks, zaļa meža iepakojums ar reljefiņu un maziem purviņiem kalna augšās. Noteikti jāpiemin Biksēres parka dižkoki - ozoli, kas aug arī ārpus parkam, augšup pa upīti.

KARTE - krievu armijas kartes fragments, kurā aptuveni iezīmēta teritorija, par kuru rakstīju.

Citā treniņā aizskrēju uz tuvākās apkārtnes augstāko virsotni - Rēķu kalnu, kurā pirms pāris gadiem atvēra ziemas aktīvās atpūtas bāzi. Jāsaka, ka kalns diez gan garš ar salīdzinoši stāvu kāpumu. No lejas līdz augšai 4min, ja skrien lēnām. Augšā, protams, skats lielisks. Centos saskatīt Nesaules kalnu, kas ir Latvijas 6. augstākais, bet neizdevās, jo tuvākajā apkārtnē ir vairākas virsotnītes. Nolēmu, ka apvidu ap Nesaules kalnu izpētīšu, kad nākošreiz būšu Biksērē.