Tā kā ir pēdējais laiks audzēt apjomus, sanāk bieži skriet ārā. Šobrīd, atkusnī, tas gan nav pārāk patīkami, jo nemitīgi jāskatās, kur liec soli, citādāk var sanākt kritiens. It kā varētu skriet ar naglām, bet tie apavi nav tik silti un ir cietāki kā Oasics skriešanas botiņas, tāpēc tomēr izvēlos būt uzmanīgs un skriet ar komfortu. Pēdējās dienās esmu atguvis skriešanas prieku un arī turpmākajā sagatavošanās posmā vislielākais uzsvars būs uz skriešanu.

Pagaidām ir salīdzinoši labs ātrums, ja skrienu pa takām, meža ceļiem. Šķiet, ka pietiek arī spēks tempā paņemt pāris Baiļu nogāzītes. Vienīgā lieta, kas manī raisa pārdomas ir viens vingrinājums, ko man parādīja Artis. Pēc tā vingrinājuma knapi atskrēju līdz Burkānciemam un kājas sāpēja vēl nākošās trīs dienas. Visu laiku man šķita, ka kājas ir stipras, tomēr ir atsevišķi muskuļi, kas vienkārši skrienot netiek pietiekoši daudz kustināti. Otrajā reizē, kad to izpildīju un arī pēc tam jau bija normāla sajūta - tieši tā, kā Artis teica.

Šodien prātā atzīmēju distanci līdz Baiļiem un atpakaļ, ko noskrēju salīdzinoši ātri, tā teikt noņēmu šī brīža provi. Pēc mēneša būs jānočeko, kas ir mainījies - skriešu ātrāk vai lēnāk.

Cerams, ka jau drīz vakari paliks ilgāk gaiši un vēl - jāsāk darboties ar karti. Vismaz 2 reizes nedēļā būtu pats minimums.