Divi mēneši kopš pēdējā raksta būs jau paskrējuši. Ak, es vēlētos skriet tik ātri, cik ātri laiks man (te) skrien...kosmoss. Esmu nomainījis darba vietu, tagad strādāju Lielā hotelī. Mans darba laiks ir no 11 vakarā līdz 7 rītā, 5 dienas nedēļā. Tas nozīmē, ka pa dienu jāģuļ.

Skrienu maz, tikai personīgās labsajūtas nodrošināšanai pāris reizes nedēļā apmeklēju GYM, tur tad arī pavālē pa celiņu. Sanāk arī baseinā peldēt - tas te iekļauts vienā cenā ar GYM apmeklējumu. Domājams, ka tuvākajās dienās uzsākšu daudz maz regulāru skriešanu ārā - ir parādījusies atkal kaut kāda gribēšana skriet, bet ne jau tāpēc, ka jāgatavojas sezonai (kura šogad visdrīzāk, ka nebūs), bet tāpēc, ka gribās vai arī negribās palikt par sēni. Pa TV rāda kā džeki Vācijā kapā biatlonu (Ilmārs vispār nazis), tad arī tā gribēšana sāk parādīties :)

Plāns par Portugal O meeting pagaidām neskaidrs, sakarā ar citām prioritātēm. Kopumā ņemot - šobrīd izskatās, ka manas iespējas ir skriet maču apmeklētāja - amatiera līmenī, vēl tik nevaru izlemt par grupu. Dabīgi, ka gribētos vēlreiz izbaudīt tās sajūtas, kad vari cīnīties ar džekiem, uzveikt tos. Tā sajūta atsvaidzina un liek asinīm tecēt straujāk.

Pāris vārdos par Guernsey. Decembra beigas un janvāra sākums bija neierasti (priekš šejienes) auksts. Bija pat mīnus 3-5grādi un ledus un nedaudz sniegs. Protams, visiem panika - vīsīstākajā šī vārda nozīmē. Cilvēki neiet uz darbu, nebrauc ar mašīnām, jo ceļi mazliet slideni. Vienīgie, kas te kaut ko dara šādos brīžos ir iebraucēji, piemēram, latvieši, kam liekas normāla parādība mazliet paraut roķenīti līkumos un paslidināties, ja jau daba sniedz šādu iespēju.

Daudz esmu uzzinājis par šo salu, tās vēsturi, kāpēc te nekustamie īpašumi nenormāli dārgi, par protekcionismu. Interesanta vieta.

Vēl jāsaka, ka sāk gribēties uz to zemi, kur dzīvoju 25 gadus.

Kopumā treniņš bija garš, mazliet pāri divām stundām. Īsti nebija tas, kas man vajadzīgs, tapēc nākošreiz pievienošos otrajai grupai.

Vārdusakot savācās kādi ~ 15 ranneri (t.sk. viena dāma) un sadalījās divās grupās. Kopējs iesildīšanās skrējiens ~ 20min, tad viena grupa (t.sk. es) atdalījāmies un aizskrējām uz vienu pļavu, kurā notika iesildīšanās, dažādi vingrinājumi, kurus nekad nebiju izpildījis. Vēl jāpatrenējas, lai to izdarītu :D

Pēc tam 3 sērijas pa 5 apļi katrā. Apļa garums 600m. Jā, tie bija intervāli, kurus man tagad, ziemā, nevajag. Šoreiz skrēju. Aplis labs, puse no tā ved lēzeni uz leju, otra puse lēzeni uz augšu. Tā kā šajā aplī var attīstīt gan ātru skriešanu no kalna, gan skriešanu kalnā. Protams, vietējā krosa čempionāta džekiem mēmā prūha, bet es īsti nezinu, kādā fiziskajā kondīcijā viņi skaitās. Zinu, ka pats šobrīd neesmu labākajā, tāpēc katrā aplī atpaliku kādus 80m. Interesanti, ka man vienmēr ir šķitis, ka skrienu ātri no kalna, bet redzēju, kā daudz īsāks čalis (resp. īsākas kājas) mierīgi aizskrien garām... īsti nesaprotu, kā tas ir.

Nākošreiz piedalīšos kopā ar otru treniņgrupu, kuri skrēja lēno, garo treniņu parkā.

Pēc treniņa viņiem tāda tradīcija, dzert tēju un ēst šokolādes kūku parka hoteļa laundžā :)

čau poi

Ierodoties aptuvenā pasākuma vietā, norādes, protams, nav, jo visi jau tāpat te visu zina, atradu reģistrācijas mašīnu, kur pieteicos skriet, samaksāju 4 paundus un dabūju savu numuru (no tāda pat materiāla kā Jukolā) un izvēlējos garāko grupu, pat īsti nezinot, cik būs jāskrien. Cerēju, ka nebūs vairāk par 10-12km. Organizatori gan piebilda, ka garākā grupa esot priekš Top guys un ja es gribot, tad varot mest mieru pēc 3,4, vai 5 apļiem un mans rezultāts tiks ieskaitīts attiecīgajā divīzijā.

Ko, ko....atnācu pēc lielākās kilometrāžas pa to pašu naudu un nolēmu, ka lai vai kā, bet skriešu līdz beigām tos 6 apļus. Līdz startam bija tieši pusstunda. Ārā tāds vējš, kāda Latvijā, man liekas, nav, brīžiem arī līst. Nolemju, ka jāiepazīstas ar apli. Ātri noskatos, kam uzsēsties uz astes un iesildoties izskrienu vienu aplīti. Manas aizdomas, ka būs slidens un netīrs pasākuma, piepildās, jo jāskrien pa kempinga teritorijā esošām pļavām, vietām pa iebrauktu sliedi tādos kā avenājos, vietām pa konkrēti applūdušu pļavu un arī kalni un daudz dubļu, jāšķērso upīte. Noskrienot to apli, nav ne jausmas par garumu, tik vēlāk uzzinu, ka apļa garums ir 1jūdze, t.i. ~1,6km.

Iesildoties redzu, ka sportisti ir visādi. Iesildās visādi, var redzētu, ka ir tādi, kas saprot, ko dara. Protams, daudzi skatieni vērsti manā virzienā, jo pārsvarā visi ir pazīstami (~150 dalībnieki).

Starts,  stāvu otrajā rindā un hop, aiziet. Sākums ātrs, uzreiz atraujas 4skrējēji, es palieku otrajā 5-6 skrējēju pačkā. Biju nolēmis nenesties, jo nav šobrīd sajūtas tādas, lai varētu spiest, bet ātri to aizmirstu un pirmo apli noslēdzu kā 4. Vēl neesmu īsti iesilis dēļ aukstā laika vai pārāk īsās iesildīšanās un kājās parādās stīvums, jūtu, ka solis nav viegls. Pamazām man garām paiet pāris džeki, kurus es laižu, jo jūtu, ka jāskrien savā tempā (pulss arī pārāk augsts bija ), savam priekam, lai nenomirtu un pieturētos pie sava mērķa. Ātri vien aplis tiek pamatīgi sastampāts un ir konkrēts dublis. Patiesībā tieši tās vietas man patika un jutu, ka tā ir mana stiprā puse, arī kalni, bet nezinu kā, tomēr no kalna viņi man skrēja garām, kaut gan man vienmēr ir licies, ka no kalna skrienu ātri. Varbūt pietrūka skriešanas apavi ar radzēm, jo visiem top čaļiem bija vai nu Nike vai Reebok ar pagarām radzēm. Es skrēju ar ziemas Oasics un slīdēja. Domāju, ka ar orientēšanās bučiem būtu bijis OK, bet tos atstāju LV.

Pabeidzu sešu apļus un varēja jau just, ka stiprākajā grupā neskrēja daudz džeki un ka es esmu pēdējais, t.,i. 7ais. Šodien vietējā avīzē redzēju savu uzvārdu un arī to, cik esmu zaudējis līderim Lee Garland. Līderis noskrēja 43min 12sek, mans laiks 47min45sek. Domāju, ka maksimums ko varēju ātrāk ir viena minūte pie šī brīža trenētības.

Patīkami, ka pēc mača tieši Lee uzsāka sarunu, apmainījāmies ar kontaktiem un mani uzaicināja sestdienās trenēties kopā ar salas top guys (tā viņi sevi sauc). Izprašņāja no kurienes esmu, vai patika, utt. Nedaudz parokot netā, atradu, ka uz Guernsey salas ir vairāki labi vidējo un garo distanču skrējēji, kā arī Alan Rowe, kurš ir triatlonists un arī trenējas kopā ar top guys :)

Nākošajā dienā uztaisīju garāku atsildīšanās skrējienu (85min) un šodien jau treniņā jutos lidojoši. Nākošajos mačos centīšos būt agresīvāks un jāizdomā taktika.

Vismaz viena lieta skaidra, būs gana profesionāli treniņpartneri un arī kaut kādas tālākas iespējas sportot, attīstīt skriešanu, par orientēšanos pagaidām jāsapņo!

Runājot par sapņiem, ir doma 12.-16.feb. piedalīties Portugal O Meeting, kas ir viens no pirmajiem 2010.g. WRE mačiem. Apvidus - piejūras, ar kāpām.

p.s. Šodien noskatījos diez gan pavecu, bet labu, motivējošu filmu par skriešanu (Without Limits). Patika.

Vēl viena interesanta lieta, viesnīcā, kurā strādāju, pavārs ir no Spānijas un līdz 16 gadu vecumam spēlēja FC Barcelona sastāvā. Iespaidīgi.

;)

Drīz jau būs pagājušas divas nedēļas, kopš esmu sācis skriet ar domu gatavoties nākošai sezonai. Raksturojot skriešanas iespējas - viss ir. Ir lieliskas takas, kas ved gar jūras/okeāna krastu. Uz takām ir diez gan padaudz akmeņu kā skandināvijā. Skriešana pa takām noteikti ir fiziski grūtāka, jo tās visu laiku ved gan uz augšu, gan uz leju, pie tam kāpumi ir nopietni - gari. Pat lēnām skrienot pulss būs brīvi pāri 180 kāpuma galā. Esmu noskatījis arī pāris no krūmiem brīvas stāvas nogāzes, kurās varēs pakačāt cisku. Sevišķi smuka nogāze ir priežu mežā (pine forest), kas atrodas netālu no vietas, kur dzīvoju. Visa nogāze ir noklāta ar lielām skujām un izskatās kā brūns paklājs.

Vienreiz biju noskrējis uz fotogrāfijā redzamo pludmali, nezinu cik, bet šķiet, ka vismaz 400-500 pakāpieni.

Skriet pa ielām arī interesanti, it sevišķi tur, kur vecā apbūve ar akmens žogiem un visādām ejiņām un iekšpagalmiem. Cilvēki, protams, sveicina skrējējus, mašīnas arī palaiž, vienalga kāda gaisma krustojumā deg.

Runājot par apjomiem, pagaidām tie nav lieli, ņemot vērā manas iespējas, gribēšanu un varēšanu. Labā ziņa ir tā, ka gribēšana un varēšana paliek lielāka, it sevišķi pēc tam, kad atradu, ka uz salas pa ziemu notiek Cross country series (kross). Pavisam ir piecas kārtas, no kurām četras labākās ņem ieskaitei. Tā kā pirmās divas jau esmu nokavējis, tad atliek piedalīties nākošajās, lai atzīmētos, nodibinātu kontaktus ar vietējiem ranneriem. Nākošā kārta notiek jau rīt (14.11.2009) un esmu gatavs piedalīties.

Pēdējā foto ir kāpums, kas atrodas 15 sek attālumā no vietas, kur dzīvoju. Tas ir rags, kura galā ir bāka. Uz turieni no pašas augšas ved pastaigu taka.

Pa brīvdienām papētīju tuvāko apkārti un atradu jauku, garu, gana stāvu kāpumu pie pašas viesnīcas, kurā es dzīvoju un strādāju. Vēl nevaru precīzi pateikt, kāds ir garums, bet Latvijā, manuprāt, tāda kāpuma nav. No pašas okeāna lejas līdz augšai ir smuks gabaliņš, kur jau ātri ejot var dabūt labu pulsu.

Šovakar paskatījos iepriekšējo gadu treniņplānus, redzams, ka abas iepriekšējās sezonas esmu uzsācis gatavošanos līdz ar novembra sākšanos. Atšķirība tāda, ka 2008.g. novembra treniņapjoms bija 45h, bet 2009.gadā tikai 15,4, jo man bija potītes trauma.

Pagaidām izskatās, ka mani treniņi sastāvēs no skriešanas, skriešanas un atkal skriešanas, jo velosipēda man te nav un izbraukāt uz baseinu vēl nevaru - personīgā transporta līdzekļa neesamības dēļ. Slēpošana arī te nesanāks, jo sniegs, ja arī būtu, tad tāpat trases te nav. Varbūt vajadzētu sākt ar rolleriem braukt, jo asfalts te ideāls, bedru nav vispār. Vienīgi mani frustrē tas, ka neizprotu, kā var nobremzēt ar rolleriem???

Vienu dienu iznāca mazliet apmaldīties un nonācu divus kanjonus pa labi no tās vietas, kur gribējās nonākt. Tā rezultātā pastaigājos pa mazām takām un redzēju tuvumā, kāds izskatās viņu mežš. Vietām ir skrienams, bet vietām ir tik biezi, asi krūmi, ka tādos nav iespējams pārvietoties. Šādu krūmu esamību laikam nosaka okeāns un siltāks laiks kā Latvijā.

Cerams, ka uz janvāra sākumu Latvijā būs sniegs, jo tad plānoju paciemoties dzimtenē. Nebūtu slikti paslēpot...

See you later!

Atbraucu 14.oktobrī. 19.oktobrī sāku strādāt par viesmīli Hotel Jerbourg (foto) restorānā un bārā.

Kāpēc tā izdarīju. Laikam tāpēc, ka vajag kāpostu, kā jau visiem, piegriezās tur mocīties.

Vispār dzīves līmenis te ir augsts. Vienā dienā laiski soļojām ar otru emigrantu Raivi uz salas centrālo vietu un vienai privātmajai pagalmā stāvēja Aston Martini, Lamborgini un ar to vēl nepietika, otrā pusē bija smuks Mustangs. Es piemēram nesaprotu, ko te ar tādiem katliem var darīt, jo ceļi ļoti šauri un ieskrieties 10*20km īsti nav kur.

Runājot par darbu - nekas sarežģīts. Augstskolā jau par to visu mācījāmies, varētu teikt, ka tāda prakse vien ir. Protams jāstrādā ir un neko par velti nedod.

Angļu valoda - no sākuma vispār sapratu labi, ja vienu vārdu no teikuma, ko pasaka vietējais. Tas tāpēc, ka viņi runā stipri savādāk kā mums māca skolā, bet nu jau esmu pieradis. Šad tad pat domāju angliski.

Attiecībā uz sportu, te var nodarboties ar visādiem komandu sporta veidiem, protams, ka angļu iecienītajiem, futbolu, regbiju, kriketu, bla bla bla. Orientēšanās te točna nav, jo nedomāju, ka te ir kāds vienlaidus hektārs ar mežu. Savukārt vecpilsētā gan varētu uztaisīt kapitālu sprintu, jo ir visādas mega šauras ieliņas, tunelīši un stāvi kāpumi. Domāju, ka nekādas kartes gan te nav.

Šodien aizpildīju papīrus, lai dabūtu atļauju darbam. Iedos noteikti, jo hotelim mani vajag. Citi vismaz strādā atšķirībā no angļiem, kas mēdz pazust, ja ne pēc 2 dienām, tad pēc pirmās algas gan.

Vēl jāpiebilst, ka šance šajā hotelī ir līdz 4.janvārim, tad pārtraukums līdz martam un tad var strādāt atkal, ja grib.

Dzīvoju arī hotelī, par 40poundiem nedēļā, t.sk. ēšana, laba!!! Latvijā tik lēti nevarēja tikt cauri. So... :)

Pagaidām čau, čau, ja kāds vispār lasa! :)

Kopsavilkums, secināju, analīze būs, bet ne šodien, jo galvā pilns ar citām domām.

Ļoti iespējams, ka nākošsezon Latvijas sacensībās praktiski nepiedalīšos, bet par to vēl pāragri spriest. Skaidrs ir tas, ka 14.okt. būs atvadu sveiciens Latvijai uz nezināmu laika posmu.

Šobrīd sajūtas tādas melanholiskas galvenokārt vecāku un draugu dēļ.

Arhīvā šīs sezonas apjoms un pēdējo trīs gadu kopskats.

Kas notiek, ja starta brīdī neizdodas izraut karti.......

Cerams, ka tas netraucēja Artūram tālākajā distances daļā!

Vidējā distance (Jaunupe) (links uz Route Gadget)
Skrienot uz K punktu, secinu, ka distances sākums ir viens no galvenajiem šodien. Uz pirmo punktu neesmu pārāk ātrs, uzķeru kontūru un nonākot punkta rajonā piesienos un salīdzinoši veiksmīgi paņemu punktu. Otro jau tempā, ar atsitienu pret nelielo grēdiņu labajā pusē.

Tālāk uzskrienu un jūtu, ka šodien viss  notiek, ātrums ir, karte detalizēta - tieši tā, kā man patīk. Jāatzīst, ka pirmajos punktos, kas atradās purvā uz mazajām detaļām, biju uzmanīgs un tāpēc tos aši paņēmu. Bet, skrienot uz 6 KP, pats jutu, ka nav īsti skaidras koncepcijas un tāpēc bija tikai virziens ar cerību sieties pie pļaviņas. Vēl līdz pat šodienai neesmu īsti pārliecināts, kur es tur maldījos, bet biju citās līdzīgās vietās un kopā tur noganījos ~ 7,5min, no kurām pusi kopā ar Šmitiņu, kas startēja 2min aiz manis.

Maldoties un meklējot 6 KP, pamanījām, ka Valters ar Ati jau aiznesās uz 7 KP. Pie sevis jau skaidrs, ka mačs norakts, bet galvā iešaujas doma, ka vajadzētu vismaz par 2min atrauties no Šmitiņa un noturēt pārsvaru līdz galam. Uzreiz pēc nelaimīgā 6 KP atrašanas, ielieku robā un veiksmīgi paņemot 7. un 8 KP esmu prom no viņa, bet ne pārāk veiksmīgi (ne) pamanu 9KP, kuram stāvu praktiski blakus un atkal uzpeld Atis, kurš atrāvies no Valtera, bet kaut kādā mistiskā veidā esmu viņus abus apgājis 7 un 8 KP etapos.

Tālāk ar Ati uzbliežam, no sākuma jūtos fiziski spēcīgāks un Atis arī laiž mani pa priekšu, lai būtu temps, bet pēc 13 KP jūtu, ka kājas paliek smagas un vieglums pazudis. Purvi, kalniņi, lielā kļūda ir paņēmuši pārāk daudz spēku un līdz distances beigām novelkos 50-100m attālumā aiz Ata. Esmu 15.v. no 27. Viduvēji.

Stafete (Cirpstene)

Pirmo etapu Artis noskrien 8.vietā, lai gan varēja augstāk, bet šajā apvidū kļūdīties bija viegli.

Otro etapu Ozo paceļ 4.v.

Trešo etapu es sāku ar 15min skrējienu uz 1 KP, lai gan varēja kādās (max) 3min paņemt, tātad pēdējo 2 gadu lielākā kļūda - 12min. YES! Tas man palīdz koncentrēt dusmas un tālāk viss notiek diez gan raiti un īsi pirms 4 KP, skrajā mežā, pamanu Anatoliju ~ 300m tālāk un nolemju, ka jātiek klāt. Ieejot atpakaļ reljefā, Toļa skatam pazūd, bet labi paņemu 6 un jau pie 7 KP esmu viņam ~ 100 m tuvumā. Uz 8 KP viņš aiznesās kā vējš, bet punkta rajonā pienāk no mistiskas puses un punktu paņemam kopā. Tajā brīdī es saprotu, ka viņa ātrums nav mans ātrums un nemaz nekožos līdzi, bet skrienu savā tempā (Artis ieteica skriet lēnāk, bet precīzāk. Es to izdarīju tikai pēc lielās kļūdas, bet vajadzēja jau no sākumu) un, protams, pie 9 un vēlāk līdzīgi ar visiem KP, esam kopā, jo Toļa šodien skrien ātri, bet kļūdās.

Pēc skatītāju KP saprotu, ka esmu mests, kājas atkal smagas. Pie 12 KP pa krūmiem skraida Rencis O., kurš arī momentā cenšas aizbēgt, bet es laikam biju tas magnēts, kas visus pievelk, jo pie 13 KP atkal esam kopā + vēl Toļa. Tikai pašās beigās viņi atraujas un sadala 6/7. vietu, par kurām cīņā es neiesaistījos, jo todien biju vājā fiziskā formā. Ar diez gan priecīgām domām, mierīgi pabeidzu distanci un biju pārsteigts, ka ir 8.v., jo likās, ka mans raciens uz pirmo būs atmetis daudz, daudz, daudz vairāk.

Kopumā ņemot sapratu, ka niecīgais sacensību apmeklējums kopš Kāpas un mazais treniņu apjoms ir iespaidojis manu ātrumu. Orientēties protu, ja esmu centīgs un koncentrējos, par ko runā stafetes daļa pēc pirmā punkta.

Kartes būs.

Man patīk orientēties un es esmu možs!!!